Uzdrīkstēties nenobīties

Sestdienas vakarā Nacionālajā teātrī skatījos mūziklu “Leo. Pēdējā bohēma”. Lieliski, ka tā vietā, lai uzvestu izrādes par tāliem aizjūru personāžiem, Latvijas teātri pievēršanas mūsu izcilām personībām. Šajā ziņā dažādos teātros pēdējā laikā ir bijuši izcili piemēri, un materiālu stāstiem mums ir ļoti daudz http://bit.ly/addnSJ.

Izrāde ir dramatisks stāsts par talantīgo mākslinieku Leo Kokli un īpaši to, kā viņa dzīvi pēc 2. pasaules kara ietekmēja padomju laika “gaļas mašīna”. Izrāde ir labi uzrakstīta un labi uzvesta. Kā fantastisks elements tajā ir uz skatuves pie klavierēm visu izrādes laiku esošais Raimonds Pauls ar Leo Kokles skaisto Paula portretu te fonā, te priekšplānā. Sekojot līdzi Leo Kokles dzīves līnijai un viņa dumpīgajam garam, es tomēr nevarēju neaizdomāties par to, kāpēc Raimonds Pauls, ģeniāls mākslinieks, ir sevi šķiedis, pēdējos 12 gadus sēžot Saeimā. Šādās domās atzinās arī mana astoņpadsmitgadīgā paziņa, ar kuru kopā izrādi skatījos.

Domāju, ka viena versija, kāpēc, ir bailes. Padomu laikos pasaule bija saspiesta, cilvēki bija ieslodzīti mazā, savstarpēji aizdomīgā vidē un bija no citu labvēlības atkarīgi. Mākslinieki, kam īpaši svarīga publikas un sabiedrības atzinība, šos žņaugus izjuta smagi, tāpēc sakariem, labvēlībai un spējai nevienu lieki nekaitināt bija izšķiroša nozīme. Lai gan pasaule Latvijai atvērās jau pirms 20 gadiem, nav bijis viegli iemācīties runāt pasaules valodā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tāpēc atjaunotās Latvijas laikā ir bijuši daudzi gadījumi, kad jauns un spilgts talants tiek nostumts malā, jo tas izaicina un draud ieņemt vecā drošās pozīcijas. Ja jaunajam nepietiek spēka izlauzties un sevi pierādīt ārpusē, tas nonīkst. Domāju, Raimondam Paulam atrašanās Saeimā ir bijusi statusa un prestiža drošības garantija šajos sabangotajos laikos.

Viena vērtīga lieta, ko paņēmu līdzi no vidusskolas gadiem, bija Ojāra Vācieša 1983. gadā nodrukātā dzejoļa nobeiguma rinda “es uzdrīkstēšos nenobīties”. Pēc augstskolas beigšanas, cīnoties par stipendijām labās un prestižās augstskolās ārpus Latvijas, izmantoju to kā vadmotīvu.

Tā atkal nāk prātā tagad, kad, saistībā ar vēlēšanām, tiek runāts par iespējamu vēlēšanu rezultātu viltošanu. Tieši vienas, Kubulu pagasta vēlēšanu komisijas locekles uzdrīkstēšanās nenobīties no priekšnieka Boldāna dusmām 2006. gadā, noteica to, ka Kubulu rezultātu viltošanas gadījums tika atklāts un vainīgais notiesāts http://www.ir.lv/2010/9/22/svarigi-ka-saskaita. Šim gadījumam ir milzīga simboliska nozīme gan tāpēc, ka tas mudina citus uzdrīkstēties nenobīties, gan arī tāpēc, ka tas pierāda, ka mūsu citādi gausā tiesu sistēma ar tādām nopietnām tiesiskuma kroplībām ir spējīga operatīvi tikt galā.