Laime zināt, kas vajadzīgs laimei

Pie kafijas tases pārdomājot pagājušās sestdienas Baltās nakts (http://www.baltanakts.lv/2010/) notikumus un sarunas Rīgā, Latvijas Radio noklausījos Jura Rubeņa vadīto svētrītu (http://bit.ly/9OU7ES). Tā galvenā doma bija - lielākā laime ir saprast, kas mums patiešām nepieciešams laimei. Nesagaidot, ka pie mūsu galda vienmēr viesosies pasaules varenie, mēs ievērojami atvieglojam savu dzīvi, jo, nelolojot pārmērīgas gaidas, ir vieglāk izbaudīt mazus, priecīgus mirkļus.

Šajā rudenī Zemgalē ir vajadzīgi īpaši izturīgi gumijas zābaki. Gruntsūdeņi kopš neatminamiem laikiem nav bijuši tik augsti. Mūsu simpātiskais dīķis ir pārvērties par plašu ezeru, gar māju tekošais Poķu strauts – par varenu upi. 1909. gadā muižas laikā celtie pagrabi pirmo reizi pieviļ – tajos tek iekšā ūdens un tie ir silti kā guļamistaba. Apkārtnes zemnieki, kas savu iztiku nodrošina ar dārzeņu audzēšanu, nenoķēruši pāris iespēju dienu augustā, noraugās, kā uz lauka pamazām sapūst viņu lolotie burkāni un kartupeļi. Šeit klimatiskās pārmaiņas mūsu acu priekšā. Laikam tikai naivais un neprātīgais domās, ka tam, kas šogad notiek Zemgalē, nav nekāda sakara ar šovasar Maskavā piedzīvoto sausumu un Pakistānas plūdiem. Šis ir signāls – jātur acis vaļā un jāspēj elastīgi piemēroties. Galvenais – nesagaidīt, ka no šī visa pamodīsimies kā no ļauna sapņa, ko var aiztraukt, kārtīgi izberzējot acis.

Filozofs Kens Vilbers (Ken Wilber) saka, ka šajā, modernajā un postmodernajā laikmetā dzīvojam plakanumā (flatland), kur par īstām un vērtīgām lietām uzskatām tikai tās, ko var aptaustīt, saskatīt, sajust ar maņām. Šķiet, apstiprinājumu tam var gūt, sarunājoties ar cilvēkiem, kuru radinieki vai kuri paši pieņēmuši lēmumu pamest Latviju. Nesen kāda kundze skaidroja, ka viņas meitai Vācijā klājoties labi, jo viņa katru nedēļas nogali var braukt atpūsties ārzemēs. Uz ceļa paņemta jauna sieviete – stopotāja skaidroja, ka viņa dzīvojot Somijā, jo tur esot labāki ceļi. Kādas sirmas kundzes meita ir Amerikā, jo tur viņa varot nopelnīt vairāk. Salīdzinoši retāki iemesli ir mīlestība un iespēja gūt gandarījumu no darba savā profesijā.

Kā stāsta, aizbraukušie ir priecīgi atbraukt uz Latviju uz jāņiem, dziesmu svētkiem, Prāta vētras koncertiem. Tas palīdzot līdzsvarot dzīves plakanumu. Kādai kundzei reiz jokojot teicu, ka vienreiz atbraucot, aizbraukušie var sev par pārsteigumu atklāt, ka nekā no meklētā vairs nav. Šovasar pludojošā Zemgale šķiet par to brīdinām un aicinām kārtīgi izbaudīt visu, kas Latvijā pašlaik var sagādāt laimi, izbaudīt to, ka atkopjamies http://andrisvilks.blogspot.com/2010/09/skarba-ekonomiska-ikdiena-paliek.html., lieki necepoties, ka pie mūsu galda nav atnākuši daži no varenajiem.