Lolitas Čigānes blogs

“Latviešiem nav īstu stāstu! Viss ir pelēks, lauciniecisks, mazām traģēdijām izvagots”, tā, pie sevis secinot, pirms gadiem desmit nolēmu pamatā pievērsties pasaules literatūrai. Tomēr, laikam ejot, rūpīgi apkārt skatoties, esmu sapratusi, ka mūsu sabiedrības drāna atklāj neticami daudz dažādu krāsainu dzīparu. Traģēdijas un pacēlumi, kas pēdējos 150 gados vēlušies mums pāri, ir radījuši daudz stāstu par mīlestību, izdzīvošanu, patriotismu, nodevību. Kā piemēru stāstu sulīgumam, nesen kāda kundze, atvainodamās, ka runā latviski ar akcentu, man uzticēja šādu stāstu. Četru gadu vecumā, viņu kopā ar mammu un brāļiem no Latgales izveda uz Sibīriju. Tēvu nošāva mājas pagalmā. Mamma Sibīrijā nomira, kad meitai bija 9 gadi. Latvijas radiem ar lielām pūlēm izdevās panākt viņas atgriešanos Latvijā, bet, jau Latvijā lemjot par viņas tālāko likteni, kāda padomju izglītības sistēmas darbiniece nolēma, ka latviešu skola viņai nebūs piemērota un nosūtīja viņu uz krievu bērnunamu. Viens latviešu stā

“Nevarējāt atvest kaut ko labāku, ko lai mēs ar šādām lupatām darām?”, kāda Zemgales novada sociālai darbiniecei saka daudzbērnu ģimenes vecāki – bezdarbnieki, kad viņiem atvesti bērnu apģērbi. Ģimene dzīvo laukos, pabalstos saņem apmēram 300 latu mēnesī. Kad šī nauda ienākusi, ģimene vispirms iegādājas alu vecākiem un pēc tam kādu nieku bērniem. Čipsi un kola ir lēti, konfektes arī, bērni priecīgi. Aptaukošanās statistika vecajās demokrātijās, īpaši ASV ir traģiska. Par aptaukojušamies uzskatāmi 26 procenti cilvēku. Statistika ir tikpat dramatiska bērnu un jauniešu vidū - 25 procenti no bērniem uzsktāmi par pārmērīgi apaļiem. Kuplums, resnums, brangums, apaļīgums pagātnē bija statusa simboli. Kurš nezin stāstus par latviešu sievietēm, kas ap kājām zem zeķēm tina linu dvieļus un vilka vienus vilnas brunčus uz citiem, lai izskatītos kuplākas. Draugs, kas nesen atbrauca no darba gaitām Zambijā, vienā no nabadzīgākajām Āfrikas valstīm, stāstīja, ka vienkāršie iedzīvotāji tur esot “s

Senie grieķu filozofi runāja par mikrokosmu un makrokosmu, kā arī dažādu citu “kosmu” attiecībām, uzskatot, ka katrs no tiem ietver sevī citu “kosmu” struktūru. Tātad, mikrokosmā ir visi makrokosma elementi, tikai saspiestā veidā. No šī viedokļa, manis vakar pavadītās pāris stundas sarunās ar cilvēkiem Vērmanes dārzā piedāvā Latvijas sabiedrības modeli. Nu labi, varbūt ne sabiedrības modeli kā tādu, bet gan momentuzņēmumu, kura uzņemšanas brīdī visi ģimenes locekļi ir saskrējuši kopā, varbūt tikai Pēteris un Anna aizkavējušies virtuvē. Gaismas spēku aģenti  Tikai tāda nācija kā mēs, kas pēdējos 150 gados ir gājusi cauri dzimtbūšanas atcelšanai, intensīvai turības un izglītības uzkrāšanai, muižu dedzināšanai un soda ekspedīcijām, bēgļu gaitām, pirmajam pasaules karam, valsts atjaunotnei, deportācijām, otrajam pasaules karam un totalitārismam, var radīt šādus sīkstus, rūdītus optimistus. Šodienas stāsts par oligarhu pārņemto valsti šiem rūdītajiem optimistiem ir tikai viena lappuse v

Skatoties iespējamos Aivara Lemberga dēla Anrija Lemberga konta izrakstus http://www.rokasgramata.com/ ,   mulsina šo tēriņu bezjēdzība. Vai tiešām ir vērts nozagt valsti, samaitāt politisko kultūru, uzturēt stipendiātus Saeimā un politiskajās partijās, apkarot ģenerālprokuroru, lai viens jauns vīrietis varētu brīvi ēst un dzert Rīgas bāros un restorānos, apmeklēt naktsklubus un nedomāt, cik lielā apmērā un kurā Londonas veikalā iepirkties? Iespējamo Anrija Lemberga tēriņu banalitāte ir satriecoša. Saņemot “darba algu” no Ventspils naftas, Kālija parka, citiem Ventspils uzņēmumiem un pārskaitījumus no tēva, viņš naudu notriec dārgos ēdienos, dzērienos, apģērbos. Skatoties iespējamās Anrija Lemberga bankas transakciju izdrukas, gandrīz gribas cerēt, ka tās tomēr nav īstas. Vai tiešām tas viss ir Aivara Lemberga cīņās pret sorosītiem, kosmopolītiem, inteliģentiem, tiesībsargiem, starptautisko kapitālu, citiem medijiem, politiķiem ieguldītās enerģijas vērts? Gandrīz gribas, lai šis st

No vētras nolauzto veco ošu zariem gatavojot kuplas pirtsslotas savās lauku mājās, nevarēju nedomāt par to, kas notiek dienvidrietumos un austrumos. Centrāleiropā plosās plūdi, kārtējie šajā gadā. Man vēl svaigā atmiņā Prāgas plūdi 2002. gadā, kurus pārdzīvoju kopā ar saviem Prāgā dzīvojošiem draugiem, kas izmisīgi glāba savas Vltavas ūdenī mirkstošās grāmatas. Slovākija plūdus piedzīvoja jūnija sākumā. Tur politiskās partijas atteicās no tām piekrītošā 1 miljona eiro valsts finansējuma, lai izsniegtu šo naudu plūdu upuriem. Varšava plūdus šogad piedzīvo jau otru reizi. Savukārt, domājot par Krieviju, guži fiziski izjūtu smacējošo karstumu un samaitāto gaisu, kas pārņēmis Maskavu. Varu tikai iedomāties, ar kādu izmisumu maskavieši tagad uzmeklē laukos palikušās vecvecāku mājas, lai glābtos no Maskavā valdošā posta. Ar visiem vēja nolauztajiem kokiem un elektrības pārrāvumiem Latvija ir kā miera sala. Braucot uz zemgaļu svētkiem Tērvetē redzu, ka graudi ir nokulti, zeme tiek apstrādāt

2002. gadā strādājot ar mērķi mazināt slēpto reklāmu Latvijas medijos, izdomāju tēlu - Jānis Politikānis. Jānis Politikānis bija nejauks tips, kas pats vai kura aģenti uzmeklēja žurnālistus un piedāvāja viņiem naudu vai citus labumus par pozitīva sižeta vai raksta sagatavošanu. Tajā laikā Jānis Politikānis vēlējās, lai mediji viņu atspoguļo kā veiksmīgu uzņēmēju, kas labi gatavo ēst, kas ir izcils tēvs, lielisks kolēģis un vienkārši labs cilvēks. To visu vēlams garās un plašās intervijās, kuras, nostūmis malā žurnālistu, patiesībā vada pats Jānis Politikānis. Tad to visu pasniedzam bagātīgā apmaksātas politiskās reklāmas mērcē, vēlētāji tiek apmuļķoti un panākumi vēlēšanas garantēti. Tajā laikā pret Jāņa Politikāņa spiedienu varēja nostāties tikai žurnālista "nē" un sabiedrības "fui". Veselais saprāts un Jāņa Politikāņa tēls palīdzēja veicināt gan vienu, gan otru un 2005. gada pašvaldības un 2006. gada Saeimas vēlēšanās Jānim Politikānim ar slēptās r

Pagājušajā nedēļa darba darīšanās biju Portugālē. Darbs bija saistīts ar nevalstiskajām organizācijām paredzēta fonda darbības izvērtējumu. Iespēja tikties ar nevalstiskajām organizācijām bija fantastiska. Kādi šīm organizācijām lieliski projekti - sociāla iekļaušana ar cirka un aktiermākslas palīdzību; brīvdabas izrāžu uzvešana, runājot par ģimenes vardarbības, aizspriedumu tēmām; darbs ar jauniešu integrāciju klasēs, kur kopā ir 27 dažādu nacionalitāšu 1. paaudzes emigranti. Tieši šie jaunieši strādājuši pie grāmatas, kas apkopo visu Eiropas tautu sakāmvārdus, no Latvijas izvēlējušies šādu - jo biezāks mežs, jo taisnāki koki. Biju pārsteigta uzzinot, ka mums esot tāds sakāmvārds, bet varbūt ar šī palīdzību var izskaidrot augsto korupcijas līmeni Latvijā – salīdzinoši lielā teritorijā esam maz iedzīvotāji, tātad mežs nav biezs un koki sāk ļodzīties.